Anīss

Anīss

(Pimpinella anisum)

Citi nosaukumi

Apaļais fenhelis, saldais fenhelis, saldās ķimenes, baložu anīss.

Vēsture

Anīss uzskatāms par vienu no senākajiem garšaugiem. Tas nāk no Vidusjūras austrumdaļas salām. Jau pirms 3 500 gadu to lietoja Ēģiptē. Senajā Grieķijā anīsu un citas garšvielas pievienoja vīnam, lai tas būtu aromātiskāks. Stāsta, ka Pitagors Samietis slavējis anīsa garšu. Romieši atgādājuši anīsa sēklas uz Toskānu. Jau Senajā Romā pēc ēšanas bieži galdā tika pasniegti konditorejas izstrādājumi ar anīsu. Viduslaikos anīsu audzēja visā Eiropā. Tolaik cilvēki ēduši cukurotas anīsa sēklas, lai uzlabo gremošanu. Līdz mūsdienām cukurotas anīsa sēklas ražo Francijā. Pirmie ieceļotāji ieveda anīsu Jaunajā pasaulē, kur reliģiska šeikeru kopiena audzēja to medicīniskiem mērķiem. Indijā anīsa sēklas arī mūsdienās košļā gremošanas uzlabošanai un svaigākai elpai pēc ēšanas. Gadu tūkstošiem anīsu lieto arī kā aromātisku vielu. Mūsdienās anīsu audzē Spānijā, Turcijā, citās Tuvo Austrumu valstīs, kā arī Indijā.

Botānika

Anīss pieder čemurziežu (seleriju) dzimtai, radniecīgs fenhelim, dillēm un ķimenēm. Tā nosaukums kļūdas dēļ radies no diļļu nosaukuma, jo šos augus mēdza jaukt (dilles grieķu valodā sauc par „äneeson“ vai „äneeton“). Viengadīgais lakstaugs izaug aptuveni pusmetru garš un zied baltiem ziediem no jūlija līdz septembrim. Ziedi ir sīki, bet izveido lielas čemura formas ziedkopas. Garšvielām izmanto ovāla formas augļus (šķeltus), kas izveidojas no ziediem.

Garša

Anīsa augļiem raksturīga intensīva, saldi rūgtena garša, tādēļ bērniem anīss garšo labāk par fenheli vai ķimenēm. Tas satur tikai līdz 4% ēteriskās eļļas, kuras galvenā sastāvdaļa ir anetols. Anīss garšas ziņā ir līdzīgs zvaigžņotajam anīsam, lai gan šie augi nav radniecīgi.

Anīsu lieto (pievieno):

  • maizes izstrādājumiem vienu vai kopā ar ķimenēm, fenheli un koriandru;
  • Lieldienu smalkmaizītēm no rauga mīklas, kuras tradicionāli cep Dienvidaustrijā un Slovākijā, anīsu pirms tam izmērcē baltvīnā;
  • pīrāgiem, cepumiem, tradicionālajiem Ziemassvētku cepumiem, medus raušiem, vafelēm;
  • siltajiem un aukstajiem saldajiem ēdieniem, piena rīsu putrai un sacepumiem;
  • svaigu vai žāvētu (piemēram, vīģu) augļu kompotiem;
  • zivīm un jūras veltēm, īpaši, ja gatavo tvaikos;
  • sakņaugu (burkānu, biešu), ziedkāpostu un kāpostu ēdieniem;
  • pikantai dārzeņu, gurķu marinādei;

· ceptiem indiešu ēdieniem no lēcām;

· pastētēm, desām un cūkgaļas ēdieniem

· alkoholisko dzērienu, piem., franču anīsa liķiera „Pastis“, grieķu alkoholiskā dzēriena „Ouzo“, rakijas, liķiera „Anisette“, absinta vai sambuka ražošanā.

Anīss lieliski sader kopā ar tvaikos gatavojamiem un cepamiem ēdieniem.