Pirms daudziem gadiem

Garšvielu tirdzniecība tūkstošiem gadu tikusi augstu vērtēta. Tas liecinājis par varu un bagātībām. Vairums dārgu garšvielu atceļojušas no Indijas, Ķīnas un Indonēzijas. Viduslaikos garšvielu tirdzniecību galvenokārt kontrolējuši osmaņu valdnieki, kuri labi ar to nopelnījuši. Arī Amerikas atklāšana ir saistīta ar garšvielām. Jūrnieki nav gribējuši pārmaksāt par pipariem, kanēli un ingveru. Viņi paši meklējuši ceļu uz Indiju, lai sagrautu osmaņu tirdzniecības monopolu.

Gadu tūkstošiem sena garšvielu vēsture

Jau neolīta laikmetā tika izmantotas garšvielas: pāļu būvēs atrada ķimenes. Senie ēģiptieši pirms 4 000 – 5 000 gadu izmantojuši sīpolus, ķiplokus, kadiķus un ķimenes ne tikai kā piedevas ēdieniem, bet arī kā zāles un skaistumkopšanas līdzekļus. Šīs garšvielas tika piegādātas arī no Mezopotāmijas. Ķīnā jau pirms 3 000 – 4 000 gadu tika lietots anīss, safrāns un ingvers.

Senajā Grieķijā un Romā filozofi un ārsti jau pirms 2 500 gadu pazinuši dažādus garšaugus un garšvielas, kuras izmanto vēl šodien. Tolaik tos galvenokārt izmantoja kā ārstniecības augus. Aleksandrs Lielais no karagājiena Persijā un Indijā pārvedis piparus un kanēli. Importētas garšvielas grieķiem nozīmējušas labklājību. Pirms turpat 2 000 gadu romieši pārņēmuši no grieķiem zināšanas par garšvielām un sākuši tās audzēt paši. Arī Jūlijs Cēzars savu karagājienu laikā mēģinājis sagraut arābu tirdzniecības monopolu, kas garšvielas pārdevis dārgi.

Mūsu ēras 8. un 9. gs. benediktiešu mūki garšvielas un garšaugus pārvadājuši caur Alpiem uz Rietumeiropu un Viduseiropu. 12. gs. Abatei Hildegardei no Bingenas bijusi svarīga loma garšvielu un ārstniecisko zālīšu audzēšanā, jo viņa grieķu un romiešu nodotās zināšanas apvienojusi ar tautas medicīnu un izplatījusi tās plašam cilvēku lokam.

13. gs. Venēcijas tirgotājs Marko Polo savu jūras ceļojumu laikā bijis pirmais eiropietis, kurš ieraudzījis muskatriekstus un krustnagliņas, Malabo piekrastē atradis piparus, ingveru un kanēli. Tolaik garšvielas bijušas tikpat dārgas kā zelts. 15. gs. beigās Kristofors Kolumbs, protams, nevarēja indiešu garšvielas atrast Amerikā, kuru viņš uzskatīja par Indiju. Taču viņa kuģa ārsts Djego Čanka (Diego Chanca) Eiropā ieveda čili pākstis. Kad Kristofors Kolumbs atklāja Ameriku, Vasko da Gama 1498. gadā devās uz Kalkutu un sagrāva osmaņu tirdzniecības monopolu. Kad tika atklāts ceļš uz Indiju, bija pienācis Venēcijas monopola gals.

16. gs. sākumā Ernans Kortess ieveda kakao pupiņas no Amerikas, jo viņš Meksikā vaniļas pākstis pazinis kā kakao aromātisko piedevu. Tolaik portugāļi pat izpostījuši garšvielu plantācijas, lai arī turpmāk varētu saglabāt augstas cenas. 16. gs. beigās spāņi un holandieši garšvielu tirdzniecībā pārspējuši portugāļus. Francisko Ernandess de Toledo (Francisco Hernandez de Toledo) pēc karaļa Filipa II pavēles devies uz Meksiku. Viņš atradis īpašus piparus, kurus viņš nosaucis par „piper tabasci“ – pēc Meksikas provinces Tabasko nosaukuma. Tā smaržīgie pipari nonākuši Eiropā.

17. gs. sākumā holandiešiem izdevās izstumt portugāļus no pasaules tirdzniecības. Viņi kļuva stingri un nežēlīgi sava monopola sargātāji. Ceilonā viņi izdeva likumu par kanēļa un muskatkoku audzēšanu. Par likuma neievērošanu draudēja nāves sods. Tomēr drīz vien briti savu valdīšanu nostiprināja Indijā un kļuva par garšvielu tirdzniecības monopola mantiniekiem. No Francijas nākušais Maurīcijas gubernators Pjērs Puavrs (Pierre Poivre) 1770. gadā no Moluku salām (Indonēzijas salu arhipelāgā) ļāvis nozagt muskatkokus, lai sagrautu monopolu. Turklāt francūžiem tolaik izdevies paplašināt krustnagliņu audzēšanu arī citās salās. Kopš tā laika tā drīz vien kļuva par pasaules mēroga ražošanu. Tirdzniecībai kļūstot vienkāršākai un attīstoties pārvadāšanas iespējām, samazinājās ne tikai cenas, bet arī garšvielu nozīme.